Kāpēc AI nav jaunais internets — un kāpēc tās ir klasiskās ekonomikas beigas
Vairums uz AI skatās kā uz nākamo internetu. Tā ir kategorijas kļūda. Internets mainīja kanālu, ar kuru cilvēks dara biznesu; AI maina pašu ekonomisko dalībnieku. Visa ekonomikas zinātne kopš Ādama Smita balstās uz vienu klusējošu pieņēmumu — un pirmo reizi tas vairs nav obligāts.
Kad runāju ar uzņēmējiem par mākslīgo intelektu, gandrīz vienmēr agri vai vēlu izskan viena frāze: “Nu jā, tas ir tāpat kā internets deviņdesmitajos — kurš būs pirmais, tas vinnēs.” Es saprotu, kāpēc šī analoģija ir pievilcīga. Tā mierina. Tā nozīmē, ka esam to jau reiz piedzīvojuši un zinām, ko darīt.
Es domāju, ka tā ir kļūda. Un ne maza — tā ir kategorijas kļūda, tāda, kas liek skatīties pareizajā virzienā ar nepareizām brillēm.
Kāpēc internets ir slikta analoģija
Padomāsim, ko tieši mainīja iepriekšējās tehnoloģiju revolūcijas. Tvaika mašīna mainīja ražošanu — to, kā cilvēks izgatavo lietas. Internets mainīja izplatīšanas kanālu — to, kā cilvēks atrod klientu un piegādā viņam vērtību. Abos gadījumos mainījās ar ko cilvēks dara biznesu. Bet pati ekonomikas gramatika palika neskarta: joprojām bija firma, produkts, klients un zīmols. Internets nepadarīja par lieku nevienu no šiem jēdzieniem — tas tikai pārcēla tos tiešsaistē.
AI nemaina kanālu. AI maina pašu ekonomisko dalībnieku — to, kas vispār veic saimniecisko darbību.
Šeit ir svarīga nianse, ko bieži pārprot. AI nav “tāds pats kā cilvēks, tikai ar pārcilvēka spējām” — tā nav tā pati būtne ar ātrāku procesoru. AI ir cita dimensija: tam ir citi ierobežojumi nekā cilvēkam, bet arī pilnīgi citas iespējas.
Un te mēs nonākam pie kā dziļāka. Visa ekonomikas zinātne kopš Ādama Smita “Tautu bagātības” (1776) balstās uz vienu klusējošu aksiomu, ko gandrīz neviens nekad neizsaka skaļi: saimnieciskās darbības veicējs ir cilvēks ar cilvēka ierobežojumiem. Pirmo reizi vēsturē šī aksioma vairs nav obligāta. Un, ja tā kritīs, līdzi kritīs daudz vairāk, nekā mēs domājam.
Klasiskās ekonomikas pīlāri ir teorēmas par cilvēku, ne dabas likumi
Lūk, doma, kas man šķiet vissvarīgākā. Mēs uztveram klasiskās ekonomikas pamatprincipus kā dabas likumus — kaut ko tikpat nemainīgu kā gravitāciju. Bet tie tādi nav. Tās ir teorēmas par cilvēka ierobežojumiem. Katrs no tiem klusībā pieņem kaut ko par to, ko cilvēks spēj un nespēj, cik tas maksā un cik ilgs laiks tam vajadzīgs. Nomaini dalībnieku — un teorēma vairs nav spēkā.
Apskatīsim sešus pīlārus pēc kārtas.
| Klasiskais pīlārs | Slēptais pieņēmums par cilvēku | Kas notiek, ja dalībnieks ir AI |
|---|---|---|
| Resursu nepietiekamība kā disciplīnas pamats | Dārgākais deficīts ir cilvēka domāšanas darbs un laiks | Domāšanas darbs kļūst gandrīz bezmaksas un bezgalīgi kopējams — centrālais deficīts pārvietojas citur |
| Firma kā organizācija (Kouzs, 1937) | Tirgus koordinācija ir dārga, tāpēc vajadzīga organizācija | Darījumu izmaksas tuvojas nullei; firmas robeža izšķīst līgumu un protokolu mākonī |
| Informācijas asimetrija kā peļņas avots | Zināt vairāk nekā otrs ir dārgi un lēni | Pārbaude notiek milisekundēs; uz asimetriju balstītās maržas sabrūk — paliek tikai ātrums |
| Cena kā informācijas nesējs (Hajeks, 1945) | Neviens nespēj aprēķināt izkliedētās zināšanas | Pieprasījumu var nolasīt tieši no uzvedības datiem, apejot cenas signālu |
| Mārketings un zīmols | Pircējs ir cilvēks ar domāšanas novirzēm | Mašīnu–mašīnu (M2M) tirgū nav psiholoģijas, ko uzrunāt — nozare, kas pelna no novirzēm, paliek bez objekta |
| Līdzsvara modeļi | Tirgi pielāgojas lēni, cilvēka tempā | Nepārtraukta mikro-arbitrāža mašīnu ātrumā — ekonomika sāk līdzināties ekoloģijai, ne mehānikai |
Ļaujiet katru rindu izvērst, jo velns slēpjas tieši šeit.
Resursu nepietiekamība. Visa ekonomika sākas ar premisu, ka resursi ir ierobežoti un tāpēc tos jāsadala disciplinēti. Bet patiesība, ko reti izsaka, ir tāda: pēdējos divsimt gados dārgākais deficīts vairumā nozaru bijis nevis izejviela, bet cilvēka prāta darbs — spēja analizēt, izlemt, koordinēt. Kad šis darbs kļūst gandrīz bezmaksas, deficīts pārvietojas citur. Un tas maina visu, jo ekonomika vienmēr organizējas ap to, kas ir visretākais.
Firma. 1937. gadā Ronalds Kouzs uzdeva jautājumu, par kuru vēlāk saņēma Nobela prēmiju: kāpēc vispār pastāv uzņēmumi? Ja tirgus ir tik efektīvs, kāpēc neorganizēt katru uzdevumu kā atsevišķu darījumu? Atbilde: tāpēc, ka tirgus koordinācija maksā — meklēt partneri, vienoties, slēgt līgumu, kontrolēt izpildi. Firma pastāv, lai šīs darījumu izmaksas paslēptu zem viena jumta. Kad dalībnieks ir AI, tās tuvojas nullei — un firmas robeža, tā skaidrā līnija, kur beidzas “mēs” un sākas “tirgus”, sāk izšķīst līgumu un protokolu mākonī.
Informācijas asimetrija. Liela daļa peļņas rodas vienkārši tāpēc, ka viens zina vairāk nekā otrs: brokeris zina cenu, ko klients nezina; apdrošinātājs zina risku labāk par klientu. Tas ir izdevīgi, jo informāciju iegūt ir dārgi un lēni. Kad pārbaude notiek milisekundēs un katrs var pārbaudīt jebkuru apgalvojumu reāllaikā, uz asimetriju balstītā peļņa sabrūk. Paliek tikai ātrums — kurš pirmais.
Cena kā informācijas nesējs. 1945. gadā Frīdrihs Hajeks uzrakstīja, manuprāt, vienu no svarīgākajiem ekonomikas tekstiem vispār: neviens cilvēks un neviena plānošanas iestāde nespēj savākt visas izkliedētās zināšanas par to, kas, kur un cik daudz vajadzīgs. Tāpēc cena ir ģeniāls izgudrojums — tā saspiež miljoniem cilvēku zināšanas vienā skaitlī. Bet ievērojiet: cena ir aizvietotājs, vajadzīgs tieši tāpēc, ka neviens nespēj aprēķināt pieprasījumu tieši. Sistēma, kas pieprasījumu nolasa tieši no uzvedības datiem, cenas signālu var daļēji apiet.
Mārketings un zīmols. Visa mārketinga nozare balstās uz vienu pieņēmumu: pircējs ir cilvēks ar emocijām un domāšanas novirzēm, kuras var uzrunāt. Mēs maksājam par zīmolu, jo tas rada uzticības un statusa sajūtu. Bet mašīnu–mašīnu tirgū, kur pircējs ir algoritms, nav nekādas psiholoģijas, ko uzrunāt. Nozare, kas gadu desmitiem pelnījusi no cilvēka domāšanas novirzēm, paliek bez objekta.
Līdzsvars. Klasiskie modeļi pieņem, ka tirgi virzās uz līdzsvaru — ka cena “atrod” vietu, kur piedāvājums satiek pieprasījumu. Šis pieņēmums slēpj cilvēka tempu: tirgi pielāgojas lēni, jo cilvēki domā un rīkojas lēni. Kad dalībnieki rīkojas mašīnu ātrumā, notiek nepārtraukta mikro-arbitrāža un sistēma nekad neapstājas līdzsvarā. Tā vairāk līdzinās ekoloģijai — pastāvīgai dzīvotspējas cīņai — nekā tīrai mehānikai.
Tās ir beigas tādā nozīmē kā Ņūtona fizikai
Lasot šo, var rasties iespaids, ka es paredzu kādu krahu vai katastrofu. Tā nav. Es domāju, ka klasiskā ekonomika nebeigsies ar sabrukumu — tā beigsies tieši tāpat, kā beidzās Ņūtona fizika.
Ņūtona likumi nekļuva nepareizi, kad parādījās relativitāte un kvantu mehānika. Tilti, ko būvē pēc Ņūtona, joprojām stāv. Notika kas smalkāks: Ņūtona fizika kļuva par īpašu gadījumu — pareizu pie noteiktiem nosacījumiem (mazi ātrumi, lieli objekti), bet ne par visas fizikas aprakstu. Mēs visi skolā mācījāmies šo īpašo gadījumu, domādami, ka tā ir visa fizika.
Tieši to pašu, es sagaidu, piedzīvos ekonomika. Klasiskā ekonomika kļūs par īpašu gadījumu — par “ekonomiku pie nosacījuma, ka visi dalībnieki ir cilvēki”. Tā nekļūs nepareiza. Tā joprojām precīzi aprakstīs cilvēku tirgus. Bet tā vairs nebūs visa aina, jo pirmo reizi tirgū būs dalībnieki, uz kuriem tās slēptie pieņēmumi neattiecas.
Pretsvars: deficīts nepazūd — tas pārvietojas
Šeit man jāpasaka kaut kas, kas attur šo rakstu no utopijas. Viegli ir lasīt augstāk teikto un secināt: “Lieliski, tātad viss kļūs bezmaksas un bagātība būs bezgalīga.” Tā nav.
Pamatlikums paliek spēkā: deficīts nepazūd, tas tikai pārvietojas. Kad domāšanas darbs kļūst lēts, retums pārceļas uz to, kas paliek ierobežots:
- Fiziskie resursi un enerģija. Datu centri, mikroshēmas, elektrība — tas viss ir reāls un ierobežots, un AI patēriņš to padara vēl retāku.
- Juridiskā atbildība. Paraksts, licence, atbildība likuma priekšā — to nevar deleģēt algoritmam. Kāds cilvēks vai juridiska persona vienmēr stāvēs aiz darījuma.
- Cilvēka uzticība un uzmanība. Tieši tāpēc, ka mašīnu satura kļūst bezgalīgi, cilvēka uzticība un cilvēka uzmanība kļūst vēl retāka un vērtīgāka.
Jaunā ekonomika būs zinātne tieši par šiem deficītiem. Un cilvēka loma tajā nepazudīs — tā pārvietosies turp, kur paliek īstais retums: virsvadība. Cilvēks noteiks mērķus, ētiskās robežas un uzņemsies atbildību tur, kur sistēmai jāsaskaras ar cilvēku pasauli. Mašīna meklēs un izpildīs; cilvēks atbildēs un lems.
Ko ar to iesākt jau tagad
Es nerakstu šo kā filozofisku vingrinājumu. Tam ir praktiskas sekas tam, kā Tu domā par savu uzņēmumu jau tagad:
- Pārbaudi, kuras Tavas peļņas pozīcijas balstās informācijas asimetrijā. Ja pelni tāpēc, ka klients kaut ko nezina, jautā: cik ilgi viņš to nezinās, kad pārbaude kļūs tūlītēja?
- Pajautā, cik no Tava zīmola vērtības adresēta cilvēka emocijām. Tā ir reāla vērtība — bet tā ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr pircējs ir cilvēks.
- Padomā, kur Tavā nozarē ir sistēmiska neefektivitāte — tukši resursi, nesavienoti dati. Tieši tur radīsies jaunā tipa peļņa.
Klasiskā ekonomika mums joprojām noderēs — tāpat kā inženierim joprojām noder Ņūtons. Bet tā ir karte vienai teritorijai. Sāk atvērties otra, kurai kartes vēl nav.
Šis ir otrais raksts sērijā par AI-native biznesa modeļiem. Pirmajā es uzdevu jaunākās paaudzes AI modelim jautājumu par to, kā izskatītos peļņas gūšana bez cilvēka domāšanas ierobežojumiem. Nākamajā rakstā — pilna cilvēka ierobežojumu karte: vienpadsmit principi kā praktisks ietvars, ar ko pārbaudīt savu biznesa modeli.