AI nav jaunais internets. Tas ir kaut kas daudz lielāks
Vairums domā, ka AI ir tāpat kā internets — jauns kanāls, jauna iespēja būt pirmajam. Patiesībā tas maina kaut ko dziļāku: ne to, kā mēs pērkam un pārdodam, bet to, KURŠ pērk un pārdod. Un, kad tas mainās, mainās gandrīz visi ekonomikas noteikumi, kurus uzskatām par pašsaprotamiem.
Gandrīz katrs, ar ko runāju par mākslīgo intelektu, agri vai vēlu pasaka vienu un to pašu: “Tas ir tāpat kā internets. Kurš pirmais pieķersies, tas uzvarēs.”
Es saprotu, kāpēc tā gribas domāt. Tā ir mierinoša doma. Tā nozīmē, ka esam to jau reiz piedzīvojuši un zinām, kā rīkoties.
Bet es domāju, ka tā ir kļūda. Un diezgan dziļa.
Ko īsti mainīja internets
Padomāsim mirkli. Ko tieši mainīja internets? Tas mainīja veidu, kā mēs atrodam klientu un piegādājam viņam preci. Vakar bija veikals ielas stūrī, šodien ir mājaslapa. Vakar bija avīžu sludinājums, šodien ir reklāma telefona ekrānā.
Bet ievērojiet — viss pārējais palika tāpat. Joprojām bija uzņēmums. Joprojām bija prece. Joprojām bija klients, kurš ir cilvēks. Joprojām bija zīmols. Internets vienkārši pārcēla šīs lietas uz ekrāna. Tas mainīja kanālu, ne pašu spēli.
AI ir kaut kas cits. AI nemaina kanālu. AI maina to, kurš vispār spēlē.
Galvenā doma: visi noteikumi pieņem, ka spēlētājs ir cilvēks
Lūk, lieta, kuru gandrīz neviens nepamana. Visa ekonomika — viss, ko mēs zinām par to, kā pelna naudu — klusi pieņem vienu lietu: ka tirgū darbojas cilvēki ar cilvēka ierobežojumiem.
Mēs to neredzam tāpat, kā zivs neredz ūdeni. Tas mums ir pārāk pašsaprotami. Bet pirmo reizi vēsturē tirgū parādās dalībnieks, kas nav cilvēks. Un, kad tā notiek, izrādās, ka daudzi “mūžīgie” biznesa likumi nemaz nav mūžīgi. Tie vienkārši bija likumi par cilvēkiem.
Un te svarīga lieta: AI nav “cilvēks, tikai gudrāks un ātrāks”. Tas nav tas pats, tikai labāks. Tas ir kaut kas pavisam cits — ar saviem ierobežojumiem, bet arī ar pavisam citām iespējām. Salīdzināt AI ar cilvēku ir tāpat kā salīdzināt putnu ar zivi pēc tā, kurš labāk peld.
Paskatīsimies uz dažiem piemēriem.
Kāpēc vispār pastāv uzņēmumi
Padomā — kāpēc cilvēki strādā firmās ar grāmatvežiem, birojiem un priekšniekiem? Kāpēc nav tā, ka katrs cilvēks vienkārši pārdod savu darbu tirgū pa gabaliem?
Atbilde: tāpēc, ka vienoties ar katru atsevišķi ir dārgi un laikietilpīgi. Atrast cilvēku, sarunāt, uzrakstīt līgumu, pārbaudīt, vai viņš izdarīja. Firma pastāv, lai šo visu paslēptu zem viena jumta — vienkārši samaksā algu, un cilvēks dara.
Bet, ja šo “vienošanos” var izdarīt mašīna sekundes daļā un par gandrīz neko, tad pati firma sāk zaudēt jēgu. Robeža starp “mēs, uzņēmums” un “ārpasaule” izplūst.
Kāpēc reklāma strādā — un kāpēc robotam to nevar pārdot
Reklāma strādā, jo cilvēkam ir emocijas. Mēs pērkam dārgāku zīmolu, jo tas liek justies labāk, drošāk, nozīmīgāk. Visa mārketinga nozare dzīvo no tā, ka cilvēku var pārliecināt, aizkustināt, pievilināt.
Tagad iedomājies, ka pircējs nav cilvēks, bet algoritms. Tam nav emociju. Tam nevar pārdot ar skaistu stāstu vai zīmolu. Tam svarīga ir tikai viena lieta: vai prece dara to, ko sola, un par kādu cenu. Visa skaistā reklāmas māksla šeit vienkārši nedarbojas — nav, ko uzrunāt.
Kāpēc dažs pelna, vienkārši zinot vairāk
Liela daļa naudas pasaulē tiek nopelnīta vienkārši tāpēc, ka viens zina vairāk nekā otrs. Brokeris zina cenu, ko Tu nezini. Pārdevējs zina, cik prece patiesībā maksā. Šī “zināšanu starpība” ir vērtīga, jo uzzināt patiesību ir grūti un lēni.
Bet, ja katrs var pārbaudīt jebkuru faktu sekundes daļā, šī priekšrocība pazūd. Vairs nav, ko slēpt — visi zina visu. Paliek tikai jautājums, kurš ir ātrāks.
Kāpēc tas ir kā Ņūtona fizika
Skolā mēs visi mācījāmies Ņūtona fizikas likumus. Ābols krīt, spēks vienāds ar masu reiz paātrinājumu. Tad atklājās, ka pie ļoti lieliem ātrumiem un ļoti maziem izmēriem šie likumi vairs nestrādā — ir vajadzīga sarežģītāka fizika.
Bet ievērojiet — Ņūtons nekļuva nepareizs. Tilti, kas būvēti pēc viņa likumiem, joprojām stāv. Vienkārši izrādījās, ka Ņūtona fizika ir īpašs gadījums — pareiza tikai parastos apstākļos, ne visā Visumā. Mēs visi domājām, ka mācāmies visu fiziku, bet patiesībā mācījāmies tikai vienu tās stūrīti.
Es domāju, ka tieši tas pats notiks ar ekonomiku. Visi noteikumi, ko zinām, paliks pareizi — bet tikai vienam īpašam gadījumam: kad visi tirgū ir cilvēki. Tiklīdz parādās dalībnieki, kas nav cilvēki, mēs ieraugām, ka mācījāmies tikai vienu ekonomikas stūrīti, domādami, ka tā ir visa ekonomika.
Tas nenozīmē, ka viss kļūs bezmaksas
Tagad svarīgs brīdinājums, lai šī nebūtu pasaka. No tā, ka domāšana kļūst lēta, neizriet, ka viss kļūst bezmaksas. Trūkums nepazūd — tas vienkārši pārceļas citur.
Kas paliks vērtīgs un rets:
- Enerģija un fiziskās lietas. Datu centriem vajag strāvu, mikroshēmas, dzesēšanu. Tas viss ir reāls un dārgs.
- Atbildība likuma priekšā. Parakstu, licenci, atbildību par sekām nevar uzlikt mašīnai. Aiz katra darījuma vienmēr stāvēs kāds cilvēks.
- Cilvēka uzticība un uzmanība. Tieši tāpēc, ka mašīnu saražotā kļūst bezgalīgi daudz, īsta cilvēka uzticība kļūst vēl retāka un vērtīgāka.
Un cilvēks no šī stāsta nepazūd. Vienkārši cilvēka loma pārceļas turp, kur paliek īstais trūkums: noteikt mērķus, vilkt robežas un atbildēt. Mašīna meklēs un darīs. Cilvēks lems un atbildēs.
Ko ar to iesākt
Nav jākļūst par ekonomistu, lai sāktu domāt citādi. Trīs jautājumi savam biznesam:
- Cik no manas peļņas nāk no tā, ka klients kaut ko nezina? Cik ilgi viņš to nezinās, kad pārbaudīt kļūs tūlītēji?
- Cik no manas vērtības ir emocijas un zīmols? Tas ir labi — bet tas strādā tikai tik ilgi, kamēr pircējs ir cilvēks.
- Kur manā nozarē kaut kas stāv tukšs vai neizmantots? Tieši tur radīsies jauna veida nauda.
Vecie noteikumi nekur nepazudīs. Tie joprojām derēs cilvēku tirgum. Bet blakus tam sāk atvērties otra spēle — un tai noteikumus mēs vēl tikai rakstām.
Šis ir otrais raksts sērijā par AI biznesa modeļiem. Nākamajā — vienkāršs saraksts ar vienpadsmit cilvēka ierobežojumiem, ko vari paņemt un pārbaudīt pret savu biznesu jau šodien.